Kāpurķēžu traktors TDT-55 ir septītā tehnikas vienība, kas pievienota Saldus novada tūrisma objektam “Tehnikas ceļš”. Tas atrodas Saldū pie degvielas uzpildes stacijas “Circle K” autoceļa Saldus-Kuldīga malā.

Šo kāpurķēžu traktoru izmanto mežizstrādē un apsaimniekošanā – kokmateriālu treilēšanai, kokmateriālu krāvumu veidošanai un pakošanai, iekraušanas darbu veikšanai, kā arī zemes irdināšanai, ceļu būvniecības darbos. Traktors paredzēts darbam sarežģītos apstākļos: stāvās nogāzēs, mitrās un citādāk grūti pieejamās vietās. Tajā apvienota augsta efektivitāte, vienkāršs dizains un izturība.

Izgatavošanas gads: 1991
Ražotājs: Oņegas traktoru rūpnīca
Modelis: TDT-55
Svars: 9600 kg
Maksimālais ātrums: 13 km/h
Jauda: 90 ZS

Claas Matador Gigant labības kombains ir uzstādīts Bitīšu kalnā, Saldus pagastā, starp Druvas un Namiķu ciemiem.

Traktors DT 75B, izgatavošanas gads – 1968. (1962 – 1970), ražotājs – Brāļu Claas mašīnbūves rūpnīca Harsvinkelā, Vācijā. Jauda: 92 zs, 6 cilindru dīzeļdzinējs; darba platums: 3 metri (modeļu darba platums bija no 3 līdz 6 metriem). Graudu bunkura ietilpība: 2155 litri.

Ieviešot divus jaunus modeļus – Matador Standart un Matador Gigant –, uzņēmums CLAAS turpināja laikmetu, kurā savu uzvaras gājienu veica labības novākšanas kombaini. Palielinoties racionalizācijai lauksaimniecības nozarē, radās pieprasījums pēc modernākiem kombainiem ar lielāku veiktspēju. Savā laikā Matador ar savu 6 metru darba platumu burtiski bija milzīgs. Sākotnēji Matador tika tirgots versijā ar 87 ZS dīzeļdzinēju, salmu kratītāju (laukums: 4,5 m2) un graudu tvertni (tilpums: 2690 litri). Augot pieprasījumam pēc arī pēc mazākas tehnikas, tika izstrādāts modelis Matador Standart. Jaunais variants daudzējādā ziņā bija līdzīgs esošajam Matador, taču tam bija mazāks 68 Zs četrcilindru dzinējs, īsāki salmu kratītāji un mazāks graudu tvertnes tilpums. Līdz ar to sākotnējai Matador versijai tagad tika piešķirts sufikss “Gigant”, lai norādītu tā lielākos izmērus. Kopumā kombainu ražošanas laikā no 1962. līdz 1970. gadam tika uzbūvēti vairāk nekā 35 000 kombainu Matador.

Tehnikas vienību iespējams apskatīt pateicoties Jānim Barisam un SIA “Saldus Meliorācija” atbalstam.

Zvārdes pagastā interesentiem ir iespēja iepazīt iespaidīgu seno spēkratu kolekciju. Kolekcijā ir gan vieglās, gan smagās automašīnas, arī motocikli. Iespaidīgo kolekciju izveidojis entuziasts Jānis Dobelis.

Tvaika lokomobīles bija paredzētas kuļmašīnu darbināšanai. Tvaika dzinēja lokomobīles 19. un 20. gadsimta mijā nomainīja ar zirgu darbināmās kuļmašīnas, tās tika kurināta ar malku, un to spēks bija ūdens tvaikos. Kulšanas laikā kopā ar kuļmašīnām lokomobīles tika pārvestas no sētas uz sētu, aicinot uz talkām arī kaimiņus. Ar kopīgiem mielastu galdiem un dziesmām tie izvērtās par nozīmīgiem sabiedriskās dzīves notikumiem.

Dažādām graudu kultūrām bija nepieciešams atšķirīgs tvaika spiediens: 7-8 atmosfēras. Lokomobīlēm mēdza būt divu un četru taktu dzinēji; uz vienu kloķvārpstas apgriezienu bija divi darba gājieni, bet virzuli spieda tvaiks. Virzuļa pusceļā tvaika dalītājs izlaida to pa skursteni ārā. Tālāku griešanos nodrošināja spara rats, kura svars ir apmēram 200 kilogrami.

Konkrētā lokomobīle izgatavota 20. gs. sākumā “Ruston, Proctor & CO” Linkolnā, Anglijā, bet toreizējā kolhozā “Druva” lokomobīle nogādāta 1980.gadā. Tā atvesta no Tukuma rajona Vānes pagasta Variebas ciema un uzstādīta pie mehāniskajām darbnīcām. Jau tad šī lokomobīle definēta kā tūrisma objekts un izmantota darba tradīciju popularizēšanā. Uzsākot ražas novākšanu, lokomobīle tika iedarbināta un, dūmiem kūpot, kolhoza “Druva” kombaini devās tīrumos. 2016. gada 10. septembrī pie šīs lokomobīles tika pacelts Eiropas Kultūras mantojuma dienu karogs.

Traktors Staļinecs 80 (Сталинец-80) T 100 ar grāvju rakšanas iekārtu.

Kāpurķēžu traktors izgatavots pēc otrā pasaules kara. Sākotnēji tas ražots uz tanku bāzes, paredzēts dažādu zemes un lauksaimniecības darbu veikšanai. Konkrētais eksemplārs aprīkots ar grāvju rakšanas iekārtu.

20. gs. 50.gados zemnieku kopsaimniecībām sāka piedāvāt grāvju rokamos arklus KM-800, ЛKA-2. Arklu vilkšanai bija nepieciešami līdz pat trim lielajiem traktoriem C-80 (Staļinec), T-100.

Sākotnēji grāvju izvietojumu noteica grāvju arklu brigādes un kopsaimniecību brigadieri, vēlāk tika veidoti projekti. No 1951. – 1965. gadam ar grāvju arkliem Latvijā nosusināja 377 270 ha lauksaimniecības zemes. 1967. gadā parādījās modernāka tehnika – daudzkausu ekskavatori un sākās drenāžu būvniecības laiks.

Kāpurķēžu traktors DT 75B , kas paredzēts dažādu zemes un lauksaimniecības darbu veikšanai. Padomju laikā viens no populārākajiem traktoriem, ko ražoja no 60. gada sākuma līdz pat 2015. gadam. Konkrētais eksemplārs ražots 1989. gadā darbam kūdras purvā, tam ir paplašināta šasija un platākas ķēdes, ko apzīmē modeļa burts B no krievu valodas vārda болотный (tulkojumā – purva).

Mehāniskā kūdras savākšanas mašīna MTF-43 paredzēta mehāniskās frēzkūdras savākšanai. Tās tika ražotas PSRS laikā no 70. līdz 80. gadu beigām. Šobrīd pasaulē pieejami modernāki un efektīvāki kūdras savākšanas bunkuri, taču postpadomju valstīs ar šādām iekārtām strādā vēl joprojām. Redzamā kūdras vākšanas tehnika prasmīgu vīru rokās darbojusies Vilīšu kūdras purvā. Minētais kūdras purvs izstrādei sagatavots divās kārtās 181 ha platībā 1968. un 1970. gadā.

Tehnikas vienības iespējams apskatīt pateicoties SIA “Saldus Meliorācija” atbalstam.

Trošu ekskavators EO-3211E-1 (Dragline excavator EO-3211E-1) izgatavots 1990. gadā Taškentas ekskavatoru rūpnīca PO “Tašeks”. Kāpurķēžu trošu ekskavators, kas paredzēts jaunu tranšeju, kanālu, grāvju, dīķu būvei un atjaunošanai. EO-3211D modelis tika ražots no 80. gadu vidus, kad tas aizstāja modeli E-304, ko ražoja no 60. gadiem.

Tehnikas vienības iespējams apskatīt, pateicoties SIA “Saldus Meliorācija” atbalstam.

Konkrētā pārvietojamā kuļmašīna izgatavota 20. gs. sākumā “Ransomes, Sims & Jefferies Limited” Anglijā.

Transportējama zālāju sēklu kuļmašīna, kuru varēja pārvietot ar sešu līdz astoņu lielu zirgu pajūgu. To darbināja ar tvaika mašīnu, vai arī ar kādu no stacionārajiem – kvēlgalvas, petrolejas dzinējiem.

Latvijā šāda veida kuļmašīna darbos tika izmantota 20. gs. sākumā, kad tā tika importēta no ārzemēm. Pēc tam lielu popularitāti iemantoja tepat Latvijā ražotās kuļmašīnas “Imanta”, kuras ražoja līdz pat 1958. gadam. Pēc tam graudaugu kulšanā tika izmantoti kombaini.

Kuļmašīna Latvijā nonākusi pēc īpaša pasūtījuma un ir retums; “Ransomes Sims & Jefferies” firma pamatā ražoja tvaika lokomobīles. Konkrētā kuļmašīna izmantota zālāju sēklu kulšanai Saldus rajona kolhozā “Komunārs”.  Trūkst informācijas, kā tā nokļuvusi kolhoza īpašumā, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kuļmašīna nokļuvusi privātpersonas īpašumā un tagad ir pieejama publiskai apskatei.

Stacijas „Airīte” mūra ēka būvēta 1935. gadā pēc tipveida projekta kā viena no dzelzceļa līnijas Glūda – Liepāja stacijām. Savulaik tā kalpojusi par visai lielu tranzīta un tirdzniecības centru, bet ar laiku stacijas nozīme mazinājusies, un kopš 2001. gada „Airītē” vilcieni vairs nepiestāj. Stacijas ēkas 1. stāvā skatāma gan interesanta, mūsdienīga un izsmeļoša ekspozīcija par dzelzceļa vēsturi Kurzemē, gan autentiskas vēstures liecības, gan daļēji atjaunots 20. gs. sākuma stacijas iekštelpu interjers. Ar interesantiem stāstiem par nama vēsturi un atjaunošanu, kādreizējiem iemītniekiem un dzelzceļa attīstību Kurzemē dalīsies stacijas īpašnieks Pēteris Stumburs.

19. gs. beigās uz Ezeres upes izveidotais Ezeres dzirnavezers ir pagasta lielākā ūdenstilpe (13,1 ha). Turpat līdzās aplūkojamas Ezeres ūdensdzirnavas (1910.g.). Dzirnavu dīķa slūžas slūžas ekspluatācijā tika nodotas 1982. gadā. Kļavas lapas formā veidotā slūžu konstrukcija ir retums Latvijā.

Kurzemē lielākā Pakuļu HES celta 1952.gadā, atjaunota 1996. gadā. Spēkstacija atrodas uz gleznainās Cieceres upes. Pie Pakuļu ūdens krātuves iespējama atpūta un licencētā makšķerēšana.

1877. gadā tika nodibināta viena no vecākajām Saldus biedrībām – Saldus brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība un 1911. gadā uzbūvēts biedrības nams. Namā iekārtoja telpas ugunsdzēšamo rīku novietošanai un izbūvēja arī zāli ar skatuvi. Kā viens no iespējamajiem iemesliem biedrības dibināšanai minams 1869. gadā Saldū notikušais lielais ugunsgrēks, kas iznīcināja arī tolaik skaistāko Saldus ēku.

Sākotnēji Jāņa Vicinska lauksaimniecības mašīnu fabrikas vietā atradusies mašīnu remontu darbnīcu. Vēlāk Jāņa Vicinska šloseru un mašīnu smēdei tika būvēta jauna ēka, kas bija paredzēta mašīnu remontiem, kā arī mašīnu un zemkopības rīku būvei, bet jaunajā ēkā tika ierīkota Jāņa Vicinska lauksaimniecības mašīnu fabrika ar čuguna un metāla lietuvi, zāģētavu un tvaika dzirnavām. Fabrika savas funkcijas pildīja no 1895. gada līdz 1940. gadam. Tajā laikā tā bija lielākā lauksaimniecības mašīnu fabrika visā Kurzemē. Ēka pārbūvēta 20. gadsimtā pēc Otrā Pasaules kara 50. līdz 60. gados.