Pēc arheologu pētījumiem tagadējo Saldus teritoriju apdzīvojušas seno kuršu ciltis jau otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus. Toreizējās apmetnes aizsardzības centrs – Saldus pils, atradās pie Saldus ezera vēl līdz 13. gadsimtam.Vēstures avotos Saldus pirmo reizi minēts 1253. g. tā sauktajā Kuršu līgumā, pēc kura viss novads (“Terra inter Schrunden et Semigalliam” – Zeme starp Skrundu un Zemgali) tika nodots Livonijas ordeņa pārvaldījumā. Šajā līgumā minēts arī “Salden” vārds. Minētā teritorija aptuveni atbilst tagadējai Saldus novada teritorijai. Vēlāk sākotnējo nosaukumu “Salden” gandrīz uz četriem gadsimtiem aizstāj, bet ne izskauž, vāciskais – “Frauenburga”. Frauenburgas vārds vairāk saistāms ar kādreizējo Ordeņa pili, kas atradusies Ciecerē ietekošā strautiņa kreisajā krastā. Pils celšanas laiks nav precīzi noteikts – tiek minēts 1341. gads, arī 14. gs. 70.- tie gadi un pat 1411. gads. Pils apkārtnē izveidojusies pilsētiņa, kas noteikti nav radusies agrāk kā pils – tās izveidošanos varētu datēt ar 14. gs. otro un 15. gs. pirmo pusi.

“Zeme starp Skrundu un Zemgali” kļuva par Ordeņa zemi Ordeņa mestru Andresa fon Stirlanda(1248 – 1253) vai arī Anno fon Zangenhauzena (1253 – 1256) laikā. Ordeņa mestram klausīja mazliet zemāku virsnieku pakāpe – komturi, kas pārvaldīja viņam ierādīto teritoriju – komturiju. Sava komturija kādu laiku bija arī Saldum. Ir zināms, ka 23. Ordeņa mestrs Burhards fon Dreilēbens (1340 – 1345) pirms iecelšanas par mestru bijis Saldus komturs. Saldus novads pakļauts Kuldīgas komturijai 1500. gadā, pēc citām ziņām 1555. gadā.

Tāpat kā pārējā Kurzeme, arī Saldus novads no 1562 – 1795. gadam ietilpa Kurzemes un Zemgales hercogistē. Hercogiste tika sadalīta virspilskunga tiesās, kas savukārt dalījās pilskunga tiesās jeb pilsnovados. Tā Kuldīgas virspilskunga tiesā ietilpa Aizputes, Alsungas, Durbes, Gramzdas, Grobiņas, Skrundas, Ventspils un arī Saldus pilskungu tiesas jeb pilsnovadi. Savukārt Saldus pilsnovadā ietilpuši Brocēni, Ezere, Kursīši, Nīgrande, Pampāļi, Skrunda un Zvārde. Kopš 1638. gada Saldus pilsnovads bija hercoga Jēkaba īpašums (viņa tēvabrāļa Frīdriha dāvana). Īpašu nozīmi Frauenburgas pils un miests ap to iegūst Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas gados (1642 – 1682). Pils atradās nozīmīgu ceļu krustpunktā – te garām veda Jelgavas – Klaipēdas ceļš, šķērsoja ceļš uz Kuldīgu – tas veicināja manufaktūras un tirdzniecības attīstību. Frauenburga kļuva par plaša apkārtējā novada politisko un ekonomisko centru.

Frauenburgas pils Ziemeļu kara gados tika pilnīgi nopostīta. Kara un mēra dēļ izmira pilsētiņas iedzīvotāji un vairāk kā 100 gadus (visu 18. gs. un 19. gs. pirmo pusi) pastāvēja vairs tikai Saldus draudze un Saldus muiža, bet ne Saldus pilsēta.

Kā visa Kurzeme, tā arī Saldus novads Krievijas impērijas sastāvā nonāca 1795. gadā. Administratīvi Saldus novads cara laikos bija Kurzemes guberņas daļa. 1819. gadā hercogistes laika pilstiesas pārdēvē par apriņķiem. Kurzemes guberņā šādu apriņķu ir pavisam desmit. Saldus un apkārtne ietilpst Kuldīgas apriņķī (un paliek tajā līdz pat 1950. gadam).

No jauna Saldus pilsēta sāka veidoties 1856. gadā, kad no Saldus muižas zemes tika atmērītas 18, 86 desetīnas zemes, kuru sadalīja 42 gruntsgabalos. Septiņus gadus pēc miesta atjaunošanas bija sasniegts jau tāds pats iedzīvotāju skaits kā 17. gs. vidū – 261. 1870. gadā tika piemērītas vēl 114, 72 desetīnas Upesmuižas dzirnavu virzienā. Pilsētiņa uzplauka pēc Jelgavas – Liepājas dzelzceļa izbūves 1871. gadā; tuvākā dzelzceļa stacija tolaik bija Vecauce (43 km attālumā no Saldus). Tā 1881. gadā saldenieku skaits bija pieaudzis jau līdz 2348.

1894. gadā Saldum tika piešķirtas paplašinātas pilsētas tiesības.

Pirmā pasaules kara gados (1914 – 1918), kad Kurzemei tuvojās vācieši, daudzi saldenieki spiesti bija doties bēgļu gaitās. 1916. gadā vācieši dažu mēnešu laikā izbūvēja šaursliežu dzelzceļu. Vācu okupācijas gados (1917. gadā) Saldum tika piešķirtas pilsētas tiesības.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Saldus saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vērojams uzplaukums. To veicināja arī jaunā dzelzceļa izbūve 1929. gadā, kad gar Saldu sāka kursēt Rīgas – Liepājas vilciens. Pilsētā notika rosīga celtniecība – 3,5 km lielu platību sadalīja 514 apbūves gabalos. 1935.g. Saldū bija 288 rūpniecības uzņēmumi.

No 1940. gada Saldus bija rajona pakļautības pilsēta, ietilpa Kuldīgas apriņķī. 1940. gadā atjaunoja padomju varu, bet jau 1941. gada 29. jūnijā Saldū ienāca vācu karaspēks un palika te līdz kara beigām. No 1944. gada rudens līdz 1945. gada 8. maijam Saldus novada teritorija atradās frontes joslā. Rajona teritorijā karam arī tika pielikts punkts: 1945.g. 8.maijā Ezerē tika parakstīts Kurzemē ielenktā vācu karaspēka bezierunu kapitulācijas akts.

2009. gadā tika izveidots Saldus novads, kurā tika iekļauti Ezeres, Jaunauces, Jaunlutriņu, Kursīšu, Lutriņu, Nīgrandes, Novadnieku, Pampāļu, Rubas, Saldus, Šķēdes, Vadakstes, Zaņas, Zirņu un Zvārdes pagasti, kā arī Saldus pilsēta.

No 2021. gada 1. jūlija Saldus novadam tiek pievienota arī Brocēnu novada teritorija. Jaunizveidotajā Saldus novadā ir 19 pagasti – Blīdenes, Cieceres, Ezeres, Gaiķu, Jaunauces, Jaunlutriņu, Kursīšu, Lutriņu, Nīgrandes, Novadnieku, Pampāļu, Remtes, Rubas, Saldus, Šķēdes, Vadakstes, Zaņas, Zirņu, Zvārdes pagasti un divas pilsētas – Brocēnu un Saldus pilsēta.