13. gs. Saldus pirmo reizi minēts 1253.gada Kuršu līgumā, pēc kura Saldus novads tika nodots Livonijas ordeņa pārvaldīšanā.


15.gs. Gandrīz četrus gadsimtus Saldus nesa vācisko Frauenburgas vārdu. Tika uzbūvēta vācu ordeņa mūra pils. Tās tuvumā veidojās jauna apmetne.


16.gs.- 17.gs. Saldus novads tika iekļauts Kurzemes – Zemgales hercogistē, un 1638. gadā Saldus bija pirmais hercoga Jēkaba (valdīja 1642. – 1682.) īpašums, kura valdīšanas laikā Saldus apkārtnē darbojās dzelzs ceplis, lielgabalu lietuve, linu austuve, ādu mītuve, zāģu gateris un kālija vārītava. Ražojumi pa Cieceres upi tika nogādāti līdz Skrundai, tad pa Ventu līdz Ventspilij. 1632. gadā Saldū atklāta pasta stacija Jelgavas – Klaipēdas pasta ceļam, kas būtiski veicināja apdzīvotās vietas attīstību.


18.gs. Ziemeļu kara sākumā Frauenburgas pilī ieradās Zviedrijas karalis Kārlis XII kopā ar savas armijas štābu. Ziemeļu kara laikā pils un apdzīvotā vieta tika pilnīgi iznīcināta. 1795. gadā Saldus tāpat kā pārējā Kurzeme tika iekļauts Krievijas impērijas sastāvā.

19.gs. 1856. gadā Saldus sāka veidoties kā tirdzniecības miests.

1917. gadā Saldum tika piešķirtas pilsētas tiesības.


20.gs. Saldus kļuva par pirmo pilsētu Latvijā, kuru 1919. g. 10. martā Latviešu nacionālā karaspēka Kalpaka bataljons atbrīvoja no lieliniekiem. 1919. g. 25. novembrī pilsēta tika atbrīvota no bermontiešiem. Pēc Brīvības cīņām pilsēta paplašinājās, sāka attīstīties pilsētas saimniecība.

Otrā pasaules kara beigu posmā pilsēta atradās ilgstošu kauju joslā – Kurzemes cietoksnī. 1945. gada 8. maijā Saldū ienāca PSRS karaspēks. Sākās padomju okupācijas laiks.

1991. gadā notika neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana un ar to saistītās pārmaiņas pilsētas dzīvē.


21. gs. 2009. gadā administratīvās reformas rezultātā tiek izveidots Saldus novads, kurā ir 16 administratīvās vienības – Saldus pilsēta un 15 pagasti (Ezeres, Jaunauces, Jaunlutriņu, Kursīšu, Lutriņu, Nīgrandes, Novadnieku, Pampāļu, Rubas, Saldus, Šķēdes, Vadakstes, Zaņas, Zirņu un Zvārdes pagasti).